Pašvērtējums – ceļš atpakaļ pie sevis
Šī tēma, manuprāt, nav tikai individuāla – tā ir arī sabiedrības līmeņa problēma. Īpaši Latvijā. Mēs bieži esam klusi, pieticīgi, un neapzināti dzīvojam ar uzskatu, ka “izlekt nav labi”. Aiz tā slēpjas bailes no vērtējuma: “Ko par mani padomās? Ko teiks citi?”
Tā mēs lēnām ieliekam atbildību par savu pašsajūtu citu rokās – gaidot apstiprinājumu, uzslavas, atzinību. Ceram, ka tās piepildīs mūsu tukšumu. Bet... tās tikai uz brīdi dod sajūtu, ka esmu vērtīgs. Un tad atkal vajag jaunu devu. Šis mehānisms ir ļoti līdzīgs atkarībai – tikai šoreiz no citu viedokļiem.
Kas patiesībā ir pašvērtējums?
Psiholoģijā pašvērtējumu definē kā cilvēka iekšējo novērtējumu par sevi – cik vērtīgs, spējīgs un mīlestības cienīgs viņš jūtas. Ne tas, ko saka citi. Ne tas, ko sasniedz. Bet tas, ko pats jūt savā dziļumā. Tieši tāpēc arī vārdi “paš-vērtējums”, “paš-cieņa” un “paš-apziņa” jau savā būtībā norāda uz to, ka šis vērtējums nāk no paša.
Zema pašvērtējuma gadījumā arī pozitīvi vārdi un komplimenti nespēj ieiet iekšā. Iekšējā balss tos automātiski noraida:
– “Tu šodien izskaties lieliski.”
– “Ko tu, man taču mati netīri un džemperis vecs...”
Vai:
– “Lieliski uzstājies!”
– “Es tak sajaucu tekstu trīs reizes...”
Zems pašvērtējums liek šaubīties ne tikai par komplimentiem, bet arī par to, vai vispār drīkst kaut ko vēlēties, teikt “nē” vai būt atšķirīgs. Tas rada pastāvīgu trauksmi un sajūtu, ka jāpielāgojas, lai būtu pieņemams.
Kāpēc tas notiek?
Mēs visi dzimstam ar veselīgu pašvērtējumu. Zīdainis nešaubās, vai viņš ir pelnījis mīlestību. Viņš zina, ko grib, un nebaidās to paust. Viņš neprasa atļauju būt. Skaties uz bērniem rotaļu laukumā – viņi sauc: “Mammu, skaties! Paskaties vēlreiz!” Viņi jūtas interesanti, vērtīgi un pelnījuši uzmanību.
Bet dzīves laikā šī pārliecība tiek aizklāta – ar vecāku vārdiem, skolotāju kritiku, sabiedrības standartiem, salīdzināšanu ar citiem. Mēs sākam uzskatīt, ka esam vērtīgi tikai tad, ja esam perfekti, noderīgi, pieklājīgi, "nekrītam acīs".
Un tā pazūd saikne ar to bērnu mūsos, kas bija dabiski pārliecināts. Viņš nekur nav pazudis – viņš tikai klusē. Bet labā ziņa ir tā, ka šo dabiski pašvērtīgo stāvokli var atgūt. Tā nav kaut kāda īpaša dāvana tikai dažiem – tā ir katrā no mums.
Kā tas izpaužas ikdienā?
Zems pašvērtējums ietekmē visas dzīves jomas:
Nevari pateikt “nē”, jo baidies apbēdināt citus.
Pielāgojies citu vajadzībām, ignorējot savas.
Atkāpies no saviem mērķiem, jo neesi pārliecināta, ka esi “pietiekami laba”.
Paliec nelaimīgās attiecībās, jo netici, ka esi pelnījusi vairāk.
Pieņem uzdevumus darbā, kam nepietiek laika, jo baidies atteikt.
Un pat šķietami mazās situācijās – piemēram, izvēloties ēdienu ciemos, tu ēd to, ko nevēlies, jo negribi aizvainot saimnieci. Vai atsakies no alkohola ballītē, bet klusē par to, baidoties, ko par tevi padomās.
Tātad… ko darīt?
Pirmkārt – saprast, ka pašvērtība nav jāpierāda, jāpelna vai jāizlūdz. Tā ir Tava dabiska tiesība. Tavs sākuma punkts. Tā nav ārpusē, tā ir Tevī pašā.
Otrais solis ir apzināties stāstus, ko esi pieņēmusi par sevi – kur un kad tie sākušies? Kāpēc tu netici savām spējām? Kurš pirmais lika tev justies “nepietiekamai”? Tieši šeit sākas dziedināšana.
Treškārt – sāc atgūt saikni ar sevi. Lēni, apzināti. Ar cieņu. Ar iekšēju “jā” sev. Tas var būt caur terapiju, meditācijām, rakstīšanu, afirmācijām vai vienkārši atļaujot sev domāt: “Varbūt es tiešām esmu pietiekama, tieši tāda, kā esmu.”
Un ja nezini, ar ko sākt – uzraksti man. Parunāsim.
Tu neesi viena. Un Tev nav jāpaliek tur, kur esi tagad.
Tavs spēks ir Tevī. Es tikai palīdzēšu Tev to ieraudzīt. ✨
Prāta filtrs - FOKUSS
Šodien vēlos pievērst Jūsu uzmanību, ārkārtīgi svarīgam mehānismam, kas nosaka, kādu informāciju mēs uztveram un pamanam, un ko palaižam garām.
Pirms lasi tālāk, noskaties šo īso video. Tas ir ļoti svarīgi. Ja nesaproti angļu valodu, tad tas, kas šeit ir jādara, rūpīgi jāskeo līdzi cik piespēles ar bumbu veic baltā komanda.
Nelasi tālāk kamēr nēsi noskatījies video.
5 praktiski padomi, kā samazināt stresu
Kā tu reaģē, kad viss nenotiek, kā plānots? Vai tu spēj situācijas uztvert mierīgi? Vai arī satraukums neļauj tev baudīt dzīvi? Lūk, 5 lietas, kas palīdzēs kontrolēt stresu:
1. Guli vairāk. Mūsudienu sabiedrībā ir ļoti bieži sastopami cilvēki, kuri guļ mazāk nekā 6 stundas. Bet eksperti iesaka 6-8 stundas miega pa nakti. Ne tikai, lai atpūstos, bet arī lai sakārtotu mūsu domas. Miegs ir laiks, kad mūsu ķermenis ne tikai atpūšas, bet arī atjaunojas un dziedējas.
Lai miegs būtu kvalitatīvs, pirms gulēšanas vismaz 30 minūtes neizmanto telefonu, vai citas ierīces, tā vietā labāk palasīt grāmatu.
Ja aizmigt traucē rītdienas darāmo darbu sarkaksts, vakarā izraksti uz lapas visu ko plāno paveikt un visas idejas, kas skraida pa galvu, tas ļaus smadzenēm atslābt, ka tu to visu neaizmirsīsi, tādēļ varēsi gulēt mierīgāk.
2. Kusties. Fiziskās aktīvitātes ir ļoti svarīgas, kad runa ir par stresu. Kādēļ? Tad kad mēs esam satraukušies, par kaut vai tikai emocionālu stresoru, tā pat tiek izdalīti stresa hormoni, kuru galvenais uzdevums ir mobilizēt ķermeni cīnīties, vai bēgt reakcijai. Tā ir mūsu bioloģiska īpatnība, kas gadu simtiem atpakļ bija ļoti noderīga, kad stresori lielākoties bija tiešām fiziskas briesmas, piemēram, kā zvēru uzbrukums, un tad bija nepieciešamība fiziski izreaģēt ,bet mūsdienās, kad, mēs stresojam par to, ka kaut ko nepaspējam, ko par mums domā, utt,, stresa hormoni izdalās, bet fiziskas izlādes nav, un tas pamazām sāk grauzt mūsu ķermeni. Tādēļ jebkāda fiziska aktivitāte ir ļoti svarīga, lai izreaģētu uzkrāto stresu.
3. Paņem brīvdienu. Tam nav jābūt atvaļinājumam kūrortā. Diena pludmalē vai pēcpusdiena parkā arī skaitās. Tikai vienalga, kur tu būtu un nedomā par rēķiniem, darbu vai ko citu, kas rada spriedzi. Dari to, kas sagādā prieku. Svarīgi ir veltīt laiku sev!
4. Apstājies. Mums ir tik daudz pienākumu un lietu, par ko domāt, ka mēs pastāvīgi domās esam kaut kur citur, tikai ne šeit un tagad. Pie tam ļoti bieži raizējoties par to, kas vēl nav noticis, un tas ļoti negatīvi ietekmē mūsu ķermeni. Velti kaut pāris minūtes dienā, lai apstātos un pabūtu šeit un tagad. Vienalga vai tā būtu meditācija, kāda elpošanas prakse, pastaiga mežā vai mākoņu vērošana, galvenais, pilnībā tam nododoties. Tādā veidā mēs ķermenim signalizējam, ka tagad viss ir kārtībā, nekas mūs neapdraud, nav neieciešams izdalīt stresa hormonus, lai mūs mobilzētu darbībai. Tā vietā nervu sistēma nomierinās un ķermenis atslābinās.
5. Neuzpūt ziloni no mušas. Mūsu prāts un ķermenis reaģē uz divām lietām - vārdiem, ko mēs sev sakām, un domām, ko vizualizējam savā galvā. Šķietami nevainīgajiem salīdzinājumiem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme uz ķermeni. Vārdi mums stresa situācijās var palīdzēt, redzēt risinājumus, vai tieši pretēji, vēl vairāk apjukt un zaudēt ticību, ka kaut kas vispār ir atrisināms.
Prāts nešķiro, vai tas ko mēs sakam ir patiesība vai meli, un vai tas vispār ir reāli, tas vienkārši to pieņem.
Sakot, piemēram, ka mans darbs mani beidz nost, mēs jūtamies ar vien sliktāk nemotivētāki, turp doties, vai ka man jāizdara vēl miljons darbi pirms varēšu doties pie miera, stresa līmenis dramatiski ceļās.
Bet patiesība jau nemaz nav tik dramatiska, vai ne? Neizmantosim tik spilgtus izteicienus, lai raksturotu situācijas.