Pašvērtējums – ceļš atpakaļ pie sevis
Šī tēma, manuprāt, nav tikai individuāla – tā ir arī sabiedrības līmeņa problēma. Īpaši Latvijā. Mēs bieži esam klusi, pieticīgi, un neapzināti dzīvojam ar uzskatu, ka “izlekt nav labi”. Aiz tā slēpjas bailes no vērtējuma: “Ko par mani padomās? Ko teiks citi?”
Tā mēs lēnām ieliekam atbildību par savu pašsajūtu citu rokās – gaidot apstiprinājumu, uzslavas, atzinību. Ceram, ka tās piepildīs mūsu tukšumu. Bet... tās tikai uz brīdi dod sajūtu, ka esmu vērtīgs. Un tad atkal vajag jaunu devu. Šis mehānisms ir ļoti līdzīgs atkarībai – tikai šoreiz no citu viedokļiem.
Kas patiesībā ir pašvērtējums?
Psiholoģijā pašvērtējumu definē kā cilvēka iekšējo novērtējumu par sevi – cik vērtīgs, spējīgs un mīlestības cienīgs viņš jūtas. Ne tas, ko saka citi. Ne tas, ko sasniedz. Bet tas, ko pats jūt savā dziļumā. Tieši tāpēc arī vārdi “paš-vērtējums”, “paš-cieņa” un “paš-apziņa” jau savā būtībā norāda uz to, ka šis vērtējums nāk no paša.
Zema pašvērtējuma gadījumā arī pozitīvi vārdi un komplimenti nespēj ieiet iekšā. Iekšējā balss tos automātiski noraida:
– “Tu šodien izskaties lieliski.”
– “Ko tu, man taču mati netīri un džemperis vecs...”
Vai:
– “Lieliski uzstājies!”
– “Es tak sajaucu tekstu trīs reizes...”
Zems pašvērtējums liek šaubīties ne tikai par komplimentiem, bet arī par to, vai vispār drīkst kaut ko vēlēties, teikt “nē” vai būt atšķirīgs. Tas rada pastāvīgu trauksmi un sajūtu, ka jāpielāgojas, lai būtu pieņemams.
Kāpēc tas notiek?
Mēs visi dzimstam ar veselīgu pašvērtējumu. Zīdainis nešaubās, vai viņš ir pelnījis mīlestību. Viņš zina, ko grib, un nebaidās to paust. Viņš neprasa atļauju būt. Skaties uz bērniem rotaļu laukumā – viņi sauc: “Mammu, skaties! Paskaties vēlreiz!” Viņi jūtas interesanti, vērtīgi un pelnījuši uzmanību.
Bet dzīves laikā šī pārliecība tiek aizklāta – ar vecāku vārdiem, skolotāju kritiku, sabiedrības standartiem, salīdzināšanu ar citiem. Mēs sākam uzskatīt, ka esam vērtīgi tikai tad, ja esam perfekti, noderīgi, pieklājīgi, "nekrītam acīs".
Un tā pazūd saikne ar to bērnu mūsos, kas bija dabiski pārliecināts. Viņš nekur nav pazudis – viņš tikai klusē. Bet labā ziņa ir tā, ka šo dabiski pašvērtīgo stāvokli var atgūt. Tā nav kaut kāda īpaša dāvana tikai dažiem – tā ir katrā no mums.
Kā tas izpaužas ikdienā?
Zems pašvērtējums ietekmē visas dzīves jomas:
Nevari pateikt “nē”, jo baidies apbēdināt citus.
Pielāgojies citu vajadzībām, ignorējot savas.
Atkāpies no saviem mērķiem, jo neesi pārliecināta, ka esi “pietiekami laba”.
Paliec nelaimīgās attiecībās, jo netici, ka esi pelnījusi vairāk.
Pieņem uzdevumus darbā, kam nepietiek laika, jo baidies atteikt.
Un pat šķietami mazās situācijās – piemēram, izvēloties ēdienu ciemos, tu ēd to, ko nevēlies, jo negribi aizvainot saimnieci. Vai atsakies no alkohola ballītē, bet klusē par to, baidoties, ko par tevi padomās.
Tātad… ko darīt?
Pirmkārt – saprast, ka pašvērtība nav jāpierāda, jāpelna vai jāizlūdz. Tā ir Tava dabiska tiesība. Tavs sākuma punkts. Tā nav ārpusē, tā ir Tevī pašā.
Otrais solis ir apzināties stāstus, ko esi pieņēmusi par sevi – kur un kad tie sākušies? Kāpēc tu netici savām spējām? Kurš pirmais lika tev justies “nepietiekamai”? Tieši šeit sākas dziedināšana.
Treškārt – sāc atgūt saikni ar sevi. Lēni, apzināti. Ar cieņu. Ar iekšēju “jā” sev. Tas var būt caur terapiju, meditācijām, rakstīšanu, afirmācijām vai vienkārši atļaujot sev domāt: “Varbūt es tiešām esmu pietiekama, tieši tāda, kā esmu.”
Un ja nezini, ar ko sākt – uzraksti man. Parunāsim.
Tu neesi viena. Un Tev nav jāpaliek tur, kur esi tagad.
Tavs spēks ir Tevī. Es tikai palīdzēšu Tev to ieraudzīt. ✨